Pēc „Mārtina Īdena” izlasīšanas es, neierasti sev, ieturēju vairāku dienu pauzi, nemetoties jaunā „cīņā” ar kādu citu grāmatu un nesteidzoties rakstīt apskatu, kaut arī sakāmā nepavisam netrūka. Gluži otrādi – nolicis grāmatu viegli aizsniedzamā vietā, es vēros ārā pa logu un centos sakārtot domas, ko šis Džeka Londona meistardarbs bija sagrābis un izmētājis pa visu manu apziņu. Pirmā doma ko sagrābstīju bija apjausma, ka lasot kādu grāmatu, nekad neesmu bijis tik satriekts un iespaidots. Protams, bieži vien kāda laba grāmata manī ir izraisījusi kaut ko katarsei līdzīgu vai, tieši pretēji, uzjundījusi kādu depresīvu noti lielajā sajūtu katalogā, taču nekad tik spēcīgi kā šoreiz. Pēc grāmatas izlasīšanas, kas notika rekordlielā ātrumā, es jutos kā pats pārdzīvojis visu to, ko pārdzīvoja Mārtins. Kādā brīdī pat nosaucu grāmatu par briesmīgu un nolādēju to brīdi, kad paņēmis rokās to, sačakarēju sev garastāvokli uz vairākām dienām, taču ātri apķēros un sapratu, ka dvēseles frustrācija ko jutu un jūtu vēl joprojām liecina par to, ka esmu grāmatai atdevies pilnībā; iegājis rakstnieka uzburtajā valstībā ar visu savu būtību. Varbūt pat biju iegājis nedaudz par dziļu, jo atgriezties reālajā dzīvē nebija viegli. Tagad atskatoties, es saprotu, ka augstākais ko var sasniegt lasot grāmatu, ir spēja identificēties ar tās tēliem un just to, ko jūt viņi, ēst to, ko ēd viņi, darīt to, ko dara viņi un dzīvot tā, kā dzīvo viņi. Tikko kā tas ir izdevies, cilvēks var teikt, ka ir sasniedzis augstāko viņa brīnišķīgās iztēles pakāpienu – brīdi, kad tu vairs nelasi, bet dzīvo.
Džeks Londons spēlēja lielu lomu manā bērnībā, jo autora biezie, smagie sējumi lieliski noderēja zaldātiņu cietokšņu būvēšanai un dažādu lietu saspiešanai, un, ja kāds man jautāja, par ko raksta Džeks Londons, tad es pārliecinoši atbildēju, ka par Londonu un Angliju. Tikai tagad, apstākļu sakritības dēļ manās rokās nonākušais „Apgāda Zvaigzne ABC” izdotais Džeka Londona daļēji autobiogrāfiskais darbs „Mārtins Īdens”, pārliecināja mani, ka tā nav bijusi taisnība.
Mārtins Īdens ir neizglītots, rupjš un nekulturāls strādnieku šķiras pārstāvis. Izglābjot kādas aristokrātiskas un bagātas ģimenes locekli no kautiņa, pateicībā Mārtins tiek uzaicināts uz vakariņām izglābtā aristokrāta ģimenes namā. Mārtins nemana, ka ārēji nevainīgais uzaicinājums ir tikai augstākās šķiras vēlme pasmieties par neizglītotu mežoni. Neskatoties uz to, Mārtinu savaldzina aristokrātijas un bagātības seja. Viņš lūkojas uz izglītotajiem un kulturālajiem ģimenes locekļiem kā uz dieviem „Nekad viņš vēl nebija pacēlies šādos dzīves augstumos (..)” [27.lpp] Un, tad vēl Mārtins iepazīstas ar Rūtu – skaisto un gudro ģimenes atvasi. „Beidzot viņš sastapis to sievieti par ko gan reti domājis (..), bet ko vienmēr neapzināti ilgojies satikt”. [38.lpp] Protams, iemīlas viņā no pirmā acu skatiena, tomēr saprot, cik liels bezdibenis šķir viņus –bezdibenis, ko dēvējam par izglītību un naudu. Rūta, lai gan necenšas izrādīt, tomēr izjūt pret Mārtinu kaut ko kaislei līdzīgu. Rūtu apbur (reizē arī biedē) spēks un veselība, ko izstaro visa Mārtina būtība. „Jauneklis viņu biedēja, bet vienlaikus viņa izjuta dīvainu tīksmi, ka viņu kāds tā uzlūko”. [18.lpp] Atstājot bagāto namu, Mārtins nolemj pārkāpt milzīgajai šķiru, izglītības un naudas plaisai pāri un iegūt Rūtu, kurā viņš iemiesojis visu pasaules skaistumu, mīlestību un varenību. Jau nākamajā dienā Mārtins apzinīgi un mērķtiecīgi nododas autodidaktiskām mācībām. „Vai viņa prāts spēs to visu apgūt? Tad viņš atcerējās, ka ir cilvēki, daudz cilvēku, kuri to visu apguvuši, un viņš dedzīgi apzvērēja, ka arī spēs paveikt to, ko paveikuši citi”. [62.lpp] Apciemo Rūtu, kas apsola viņam palīdzēt mācīties un pievēršas drastiskai pašdisciplīnai. Un, tas viss atmaksājas – Mārtins lēnām veidojas par izglītotu jaunekli, Rūta jūt, ka vēlas būt Mārtinam līdzās arvien biežāk, un plaisa šķietami sāk zust, taču lēnām tās vietā sāk veidoties cita. Mārtins jūt, ka rakstniecība ir viņa aicinājums un tic, ka spēs kļūt bagāts rakstot, taču Rūtas domas ir savādākas. Laikam ejot, Mārtins sāk saprast, ka viss ko agrāk tika uzskatījis par skaistu un varenu patiesībā ir no iekšpuses sapuvis auglis. Visi izglītotie aristokrāti ir tikai snobiski liekuļi un dzīves nepieredzējuši cilvēki, kuri tikai slēpjas aiz kultūras, politikas un naudas maskas. Patiešām izglītots un gudrs cilvēks sabiedrībā ir tāds pats retums kā dzīvnieks-albīns savvaļā. Brīdī, kad pēc bezgalīgiem pūliņiem Mārtins sāk triumfēt rakstniecības lauciņā, viņa uzskati un viedoklis par pasauli un cilvēkiem ir pagriezies par 180 grādiem. Nekas vairs neliekas īsts un patiess; pat skaistums, ko tik ilgi meklējis izrādās cilvēkam pārāk nesasniedzams.
Godīgi sakot, jau grāmatas sākumā mani nepameta sajūta, ka Mārtins ir svešinieks apkārtējo cilvēku starpā. Pašā sākumā jau varēja noskārst, ka stāsts nebūs par tradicionālu mīlestību. Vispār, mīlestībai šajā darbā ir tikai otršķirīga loma, tāpat kā Rūtai, kas kalpo tikai kā salīdzinājums un simbols Mārtina Īdena dzīvē. Svarīgāk ir tas, ka Mārtins meklē skaistumu un sākumā kļūdaini uzskata, ka tas slēpjas aristokrātijā. Mārtins cenšas analizēt skaistumu, nodoties tā izpētei kā alķīmiķis, kas cenšas no nevērtīgas lietas iegūt vērtīgu akmeni. „(..), viņš gluži kā ķīmiķis laboratorijā, mēģināja sadalīt skaistumu sastāvdaļās, lai izprastu tā uzbūvi un vēlāk pats spētu radīt skaistumu”. [257.lpp]
Grāmatas atver Mārtinam acis un ļauj saskatīt to, cik aprobežots ir cilvēks. Nav svarīgi kādas šķiras pārstāvis tu esi – aprobežotība, iepotēti uzskati, no galvas iekaltie viedokļi ir tavs tērps, kuru novilkt vari tikai apjaušot īstā kodola esamību vienkāršās lietās un apstākļos. Mārtins sevi burtiski nodala no dzīves un reizē ar gudrību iegūst „spitālību”.
Šī grāmata var lieliski kalpot kā iedvesmas avots cilvēkiem, kas cenšas kaut ko sasniegt savā dzīvē, bet bez redzamiem rezultātiem. Kaut gan, Mārtina sasniegumi un pūliņi ir tikai daļa no stāsta, katram būtu jāpievērš uzmanība, kas slēpjas īstu panākumu saknēs. Šī grāmata varētu kļūt par revolūciju, ja vien cilvēki no sirds censtos to saprast. Tas nav nedz mīlas stāsts, nedz dramatisku notikumu atspoguļojums; tas ir ceļš līdz apskaidrībai: viena cilvēka ceļš līdz sapratnei par to, kādu pasauli radījis cilvēks. Sapratnei par to, ka puvums zem zelta slēpjas biežāk nekā mēs iedomājamies.
Džeks Londons būs manā izzināmo autoru listē arī turpmāk un noteikti neskopošos izteikt savu viedokli. Ar tīru sirdsapziņu iesaku visiem izlasīt šo grāmatu un garantēju, ka vienaldzīgi nepaliksiet.
„Man kaut kas ir atgadījies. Es nekad neesmu baidījies no dzīves, bet nekad nevarēju iedomāties, ka zaudēšu interesi par dzīvi. Tomēr dzīve ir mani pārsātinājusi. Es neko vairs nevēlos (..). Nu tu redzi, cik slims esmu”![516.lpp]